 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Debesis |
| Es debesis redzu un klusumu tajās. Es tiecos tām pretī, līdz elpai trūkst gaisa Un saprotu pēkšņi, tā dvēsele mana, Kas manī tik savādas sajūtas raisa. Cik neveikli dzīvot ar galvu uz leju, Kad debesis brīnumu pilnas nu rādās. Te sajutu zvaigznes tik tuvu, kā dzejā... Man nebij' ne jausmas, ka pasaule šāda. Es biju pats Dievs, naktī aizgājušajā. Es atradu ceļu un projām tad skrēju. Par Dievu kļūt viegli, ja top neciešami Un nav dēļ kā skumt, naktī pametot māju. Nu sapratis esmu, pat ceļam no augšas Var gala punkts pavērties tukšumam līdzīgs. Pat tad, kad zem kājām tik ūdeņu šalkas... Dievs vienkārši nevar būt ceļinieks mūžīgs. Tas protams ir nieks, kaut ko sīkumos mainīt. No nospraustā ceļa, pa solim iet sāņus. Bet nopietni mainīt, bez bailēm ko zaudēt, Var atļauties vienīgi debess virs manis. Es sabozies uzsleju apkakli vēso. Kā večuks, uz lietu un slapjdraņķi kurnu, Un eju aiz pūļa, kā radināts esmu... Vien atmiņā debess, kā nereāls mirdzums. Bet pienāks reiz brīdis, kad paliks man viegli. Būs pārvērties viss, nesvarīgā un tālā. Dos debesis man nepasaulīgo mieru. Es būšu, kā mākonis pasaules malā... |
| (14.03.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |