 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Reiz ticējusi |
| Viņa pasakai skaistai reiz noticēja, Ko kāds peldošos mākoņos uzzīmēja. Un tai šķita tik saprotama un īsta, Tāda pasaule, kādu viņš viņai stāsta. Kam gan zvēresti tukšie bij' vajadzīgi, Ka bez viņas šim pasaule vienaldzīga?! Bija debesis augstas un koši skaidras, Bija lūpas, kā ziedlapiņas tik maigas. Kādas dīvainas ēnas uz griestiem nu rādās. Tajās viņa redz sejas, kas draudīgi raugās. Vēnas trauslajās rokās, kā izrādās, sīkstas. Sirds, kas likās tik droša, no visa jau bīstas. Ārsti runāja ilgi, lai vestu pie prāta. Teica, dzīve nav muļķu solītā vērta... Ir vēl debesis augstas un koši skaidras, Ir vēl lūpas, kā ziedlapiņas tik maigas. Kāda starpība tam, cik ir nekrietnu roku, Pieskārušās šai miesai, pasmejoties par joku. Dvēsele, pārrāvusi Dieva aizliegto apli, Nu jau sen mīlestībā tā noraugās akli. Bet ja gods tā ir tiesa, tad taisnība viņai, Jo tur, kaut kur aiz grēkiem, pagātnē dziļā Bija debesis augstas un koši skaidras, Bija lūpas, kā ziedlapiņas tik maigas... |
| (20.03.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |