tu teici -  
laiks baidās no gaismas 
baidās no svētdienas rītā palaistiem papīra pūķiem 
un piesardzības skaistuma uz pirmās ābeces vāka 
tu teici ka tumsa nav melni ēnaina ņirba  
tā ir gaisma kas salāpīta līdz pat tās dziļākajiem pamatiem 
svētdiena nav pēdējā nedēļas diena 
bet gan sadiegti stundu mirkļi pirms un pēc izlidošanas 
un arī ābeci nevar izlasīt caur un caurpārēm steidzīgām acīm 
tu kliedzi - laiks baidās no gaismas ko nevar saburzīt saujā 
un iestādīt plauktā pie putekļiem nobērtas grāmatas sāna 
tas baidās no sevis 
 
nē 
šis nav stāsts par kārtējo gleznaino vārdu 
vai saules atvērtiem vārtiem 
 
es tikai vēlējos pateikt  
ka viegli piecelt pierastību un veltīgi negaidīt dzīvi 
kas neaizbēgs izkliedēta un neīsti ziedējusi 
bailes ir cilvēka vājums ne laika lienētas durvis 
sīkas stundas var sajaukties gados 
gadi gadsimtus paijāt 
bet sirds vienmēr cerēs un laimībai ticēs 
kā bite ievziedos maijā |