uz parastas dienas kores iesējies mandarīnkociņš
un gājputnus baro
lai atgriezties vieglāk
vējš plosās kā aizrautību iedzēris vīrs
un koklapu velves aizlokās līdz pat zemei
mirdzinot nez kur radušos zemeņu smaržu
pasaules steigām pāri
trausls rasziedu kauss iedzirda putnu spārnus
līdz pat spalvu dzīvības saknēm
sniedzot veldzi kas trūkusi nežēlīgajā ceļā
pirms saullēkta sārta un vēlāk
laiks uzvilcis caurspīdīgumu
un rāda katru mirklīgu šūnu
ledus kušanas gaidās
lai atkalatgriešanās iekliegtu katrā tumsā
pa vienam mandarīnsmaidam |