Jau pakalnēs balot sāk sniegi-
ļaužu likteņi dubļos grimst...
Pirmie asni sveicina sauli-
lēni jauna dzīvība dzimst...
Gaisā laimīgas klaigā dzērves,
cīruļputenim spītējot,-
vēl tik spārnu vēziens un - mājas!
Viņām izdevies atlidot.
Jumta korē klabina stārķis,
spalgi dzenājot klusumu:
"Mazais, kāpēc tu nesagaidi?
Viņgad tevi te atnesu!"
Vēja aizlauztam bērza zaram
aukstu asaru pērles līst:
"Projām puisēns tavs aizlidoja.
Svešā zemē mazulis klīst."
Salti ledainais pavasaris
daudz vēl skumju dvēselēs lies,-
lūdzu palīdzi Dievs, bērniem
kā putniem
savās mājās reiz atgriezties... |