vīst hiacinte nogriezta sakņu klintij
nu apkārt vien domu tuksneša smiltis
un neizdevusies diena pirkstgalos rāpjas
lai pamanītu
kurš nenāk
vējslotas bērzos apvāršņus švīkā
velk līnijas melnas uz baltajiem stāviem
lāsojot kārtējo - kāpēc
gribētos salāpīt cerību nītis
zaļsārtiem zīda diegiem
lai neveiksmes adatu dadžainie nagi
nepārrauj trīsas
kas stīgo pret gaismu
gribētos salāpīt sevi
lai nebūtu jāizkaisās
līdz sniegam |