| kad pulkstenis klusi jau desmito reizi
 ap sevi kā efeja tinas
 uz mūsmāju pusi
 ar pukstošiem soļiem
 nāk sapņotas kaķpēdiņas
 
 kas pasacīt mācēs
 kas zinās kas minēs
 kurš runcis ir atstājis viņas
 tam šonakt no zvaigznēm
 kā dāvanas spožas
 birs cerību drupačiņas
 
 rīt modīsies jūra
 un uzziedēs liedags
 uz dvēseles saulainiem krastiem
 un kā nekad tuvāk
 būs nākusi diena
 no bērnības pavasariem
 |