Nakts caur logu spīd
Mežonīgs iekšējs kliedziens
Domas skaļākas par klusumu
Un veltīgas, mazliet...
Atmiņām nokrautas acis
Koku zaros pūš pagātnes vēsma
Šautriņa manā sejā un tracis
Jā, trijstūris nav draudzīga forma
Riebums pret sevi un darbību
Uz mani skatās vairs tikai mēness
Kurš var piedot nodevību?
Jūtos, kā saēdies hologēnās sēnes
Tagad Tu esi aukstāka par sniegu
Es tevi sasaldēju
Šonakt man ir imunitāte pret miegu
Sarkastiski sev aplaudēju
Tumsa laukā, istabā un galvā
Kaut kur spiedz sirdsapziņa
Līdz ar naktstauriņu atlido atziņa
Vainīgs esmu es, ne viņa... |