 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Māja uz kājām |
| Mana māja uz divām kājām, Kas ir apvilkta cieši ar ādu. Sienas ieskanas līdzīgi stīgām, Kā no pārmēra spēka kaut kāda. Mana māja uz divām kājām, It kā vieglītēm šūpojās vējā. Bet kad nokrīt, tad jāsāk no jauna. Bet ja nokrīt, viss jāsāk no jauna... Manā mājā nolīgtai sardzei, Būt jo īpaši modrai ir pieteikts. Cauri kaulu baltajiem stāviem Koši sarkanas upes aizsteidz. Tiklīdz sienas sadzirdēs mani, Noslēps visu to neglīto, tumšo. Visu to, kas reiz glabājās tāli, Kaut kur istabās pazudušās. Mana māja uz divām kājām, Nu pa citu, prom līgojas ceļu, Un uz asfalta atstātām pēdām Rīta lietus sit meldiņu skaļu. Bet tur tālumā, gaismas staros Rotaļājas mans eņģelis svētais. Pūšot, stenot tas izdzenā svešos, Karavānai kad atelpas vietas. |
| (17.05.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |