 (www.feini.lv) |
| Gita Vimbsone : Eņģelis |
| Vakar agrā rīta stundā, kad rasa vēl zemei slāpes veldzēja, Uz manas palodzes nosēdās balts eņģelis- un ilgi skatījās uz mani ar savām gaišajām acīm tik dzidrām kā kalna avoti. Pienāca šodiena, drūma un nomākusies saule it nemaz negribēja sildīt zemi. Skatos eņģeļa nav uz palodzes, tas sēž uz sliekšņa un viņš nav balts, tas ir pelēks, Viņa acis drūmas, avotus tajās neredzu. Ir rītdiena, putni nedzied saule nespīd, bet pļavās govis mauj.. Skatos, kur mans eņģelis - uz palodzes nav, uz sliekšņa nav, kur tas ir? Meklēju un atrodu viņu guļam kompostu kaudzē- melnu, bez spārniem, bez acīm, nepareizu.. Diez, kas ar viņu pa šīm dienām bija noticis? Vai saule kļuva citāda? Vai debesis mainīja savu ierasto nokrāsu? Vai putni visi aizlidoja, Vai pati pārtapu vircā?! |
| (03.06.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |