 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Lidojums atmiņā |
| Gadu aizskrējis daudz, bet es atceros visu. Acīm ciet atkal redzu, kā satumsa krasti. Dzirdams svilpiens, kas upes ūdeņos dzisa, Kas gan ziņkāri tavu, gan modrību saista. Nolemtībā tad asaras sastinga pērlēs. Šķiet, ka dedzināt plaukstas sāk saulrieti sārtie. Viņa nepaliks tava, vējš ausī man čukstēs. Nepiepildījās sapņi, kas zeltā reiz kalti. Tu kā kristāla šķindoņa strūklaku dzīslās. Skatiens skumjais, kā spoguļi putekļiem klāti. Necaurredzēt nevienam, kas noglabāts vizlā. Soļi izgaisīs, debesu dūmakas skarti. Zinu vietu, kur atpakaļ pagriežas straume. Balta mākoņa veidolā nesīs pār tālēm, Lai uz pleca tev aizmigtu gluži kā spalva, Un lai nektāru dzertu no jaunavas kārēm. Gadu aizskrējis daudz, bet es atceros visu. Pavasarī, kā mijamies atvadu vārdiem. Putni aizlūdza dienu, kas veldzēta vēsa, No reiz baltsirmās ziemas negaisiem saldiem. Tu kā laulājošs lietus, baltas labības druva . Ka nav lemts palikt kopā, lasu ķermeņa trīsās. Tu kā purpura vējš, zvaigžņu zeltīta sarma. Tu kā vēstuļu spārni, kas pārvērtās īstos... |
| (20.06.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |