 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Pa ceļam uz pekli |
| Un tikai tad, kad dvēsele jau pārdota, tu sāc apzināties Tās patieso vērtību... Šeit, kur mājas kā akas, ar jumtiem uz leju, Nav ne jausmas par sauli, kas mākoņos mājo. Šeit, vistumšākos bēniņos, kaut kur zem spārēm, Kur jau atkal, kā sikspārnis lidinās bailes, Asus līkumus metot, pa aplinkus ceļiem, Iet kāds vecticīgs ļautiņš, ar cirvi pār plecu. Bet aiz viņa vēl citi, ar paceltiem cirvjiem. Šeit kāds spēlmanis azartā kauliņus mētā, It kā varītēm ciemos pie sātana prasās. Tas kā ķīlu jau sevi un dvēseli licis, Un uz mūžu ir likteņa likumu lauzis. Liekas darīts ir viss, kas no viņa bij' prasīts, Tomēr atkal un atkal tam pusdienās pasniedz Revolveri, un šķērpelēs dauzītu stiklu. Nu ar skumju un rūgtuma zīmogiem sejā, Ne par velti viņš visus par stulbeņiem saukā. Un tam nospļauties tagad uz viedokļiem citiem, Tas pēc savas vien saprašanas nu dzīvo. Bet starp, tumsā jo melni spīdošiem, visiem, Tikai vienu, tik viņu var nosaukt par īstu, Kas ar gaišzili mirdzošo tāli ir apburts. |
| (26.06.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |