Sapnī ieraudzīju meiteni uz zirga.
Skaistiem sejas vaibstiem, iznesīgi staltu.
Tikai jūtu, viņas dvēseli kāds tirda.
Tas ir sāpju traips uz nevainības baltās.
Zirgs tik mierīgs, viņam mīlestība acīs.
Zilā tālē rāmi noraugās caur pieri,
Klusi gaidot, ko tam pavēlniece sacīs,
Kura mierpilnībā neprot atrast mieru.
Sajūt zirgs, ka viņa smagāka kā ierasts.
Ja vien cilvēkmēlē parunāt tas prastu,
Tad tas pateiktu, kur sevī mieru atrast,
Kā no pleciem novelt smago sāpju nastu. |