 (www.feini.lv) |
| Artūrs Zalts : Trīs rozes |
| Man priekšā divi kilometri. Divi, šķiet nebeidzami gari, bet patīkama satraukuma vadīti, kilometri. Rozes ietītas dzeltenbrūnā papīrā, kas kalpo, kā to aizstāvis pret lielo aukstumu. Man tāds nav vajadzīgs. Mani silda viņas smaids manā prātā. Mani silda doma, ka pēc desmit minūtēm būšu sagādājis viņai pārsteigumu. Pārsteigumu mums abiem. Cauri alejai trauc ziemas vēja čuksti. Bet visu vēl noslēpumaināku padara tumsa, kas it kā atgādinot par sevi, kaut kur tās dziļumos, izdveš kādu spocīgu skaņu. No augšas kā prožektors mani atmaskot cenšas mēness. Man viņš nav vajadzīgs, jo ceļu izgaismo domas. Domas par viņu un brīdi, kad būšu nokļuvis pie viņas vietējā miesta ballītē. Brīdī, kad iegriežos pirts ceļgalā un līdz tai ir palikuši divsimts metri, saprotu, ka es vairs nestaigāju, es lidoju. No milzīgā satraukuma man trīc plaukstas un es nespēju beigt smaidīt. Iztēlē jau redzu viņas acis, viņas prieku. Viņu, viņu, viņu. Apjaušu, ka esmu kā apmāts ar šo meiteni, bet mani tas nebiedē. Mani biedē, tas, ka es viņu neredzēšu vēl kādu sasodītu minūti vairāk. Palikuši vēl pēdējie metri un es metos skriet. Apledojušais ceļš gan būtiski apgrūtina manu skriešanu un uz brīdi iedomājos, ka no malas tas izskatās visnotaļ komiski, bet mierinu sevi ar domu, ka mani šobrīd vēro tikai mēness. Nonācis pie durvīm, ieturu pauzi, gatavojoties izbaudīt nākamo mirkli pilnībā. Pirksti saķer rokturi, sejā smaids vēl nav pazudis un priekškars paverās. Paverās īsatajā brīdī un ietriec manā sirdī īlenu. Rozes izslīd no rokas. Viņa lūpas, viņas lūpas. Tā nevar būt īstenība! Pasaule manā priekšā sabrūk. Paliek tikai naids. Naids, kas liek man rīkoties. Trīs soļi un visas emocijas ir ieliktas vienā kustībā, vienā sitienā, kas viņam liek saļimt uz grīdas. Viņai virsū es vispār neskatos. Man ir kauns. Kauns par sevi. Par savu naivumu, kas tagad pazūd līdz ar manis mākslīgi radīto mīlestību. Caur manām lūpām izskan raupjšs un sarkastisks – Paldies Tev - un nesaigadījis atbildi es atgriežos atpakaļ tumsas apskāvienos. No iekšpuses man grauž jautājumi- Ko es izdarīju nepareizi? Kapēc viņa tā rīkojās? Pārsisto roku es nejūtu, tāpat kā vairs neko nejūtu pret viņu. Pārsteidzoši, kā viss var mainīties vienā mirklī. Bet viens ir palicis nemainīgi...es joprojām nestaigāju, es lidoju... |
| (19.07.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |