| Vakara krēslā ap saules rietu Es vēroju upes ūdenī sejas atspulgu
 Pakš…nobirst dimanta asara mana
 Kas noglāstīja vaigu manu
 Pakš….tas par mīlestību....
 Pakš.. par neapdomību…
 Pakš.. tas par māmiņu un tēti..
 Tas par dzīves ritenīti…
 
 Vakara krēslā ap saules rietu
 Es vēroju upes ūdenī sejas atspulgu
 Pakš…nobirst dimanta asara mana
 Kas noglāstīja vaigu manu
 Pakš….tas par mīlestību....
 Pakš.. par neapdomību…
 Pakš.. tas par māmiņu un tēti..
 Tas par dzīves ritenīti…
 
 Saules stari rotaļājoties, uzsmaida man,
 Un dimantu asaru atspulgs virpuļa deju dzen
 Tas uzrunā un pavaicā: Ko skumsti?
 Ja dzīve kā vāveres ritenis griežas,
 Kur, ikdienas raizēm arī ir vietas.
 
 Izbrīnā asaru virpuli apbrīnot steidzu,
 Kā tas par mani nebēdāt beidz.
 Un mierināta atbildu tam,
 Ka dzīve ir skaista un piepildīta man,
 Bet skumjas ko uzdzen domas skubas
 Liek asaru birdināt gan.
 Liek apdomāt un mazliet piestāt,
 lai nepalaistu ko svarīgu garām tā gan….
 |