Uzrakstīšu bezsakara dzeju,
Lai to lasa visi mani draugi
Un, lai vēderus tie saķer smieklos,
No šīm, pārāk dumjām idejām.
Vienā ritmā tīšuprāt es dzenu,
Gultu, āmuru un mēslu kaudzi.
Apmierināts rakstu vārdus liekos.
Tas man izdodas, bez grūtībām.
Rakstu savu bezsakara dzeju,
Rīmējot to, brīžiem smejos ilgi.
Zinot, ka tie gribēs visos niekos,
Zemtekstus starp rindām sameklēt.
Visi smej, es apmierināts eju.
Esmu uzbūris tiem tumšu bildi.
Bet aiz tās es, kā aiz žoga slēpjos,
Lai neviens man nelien dvēselē.
Nevēlos, lai vakardienas rētā
Kaisītu kāds piparus, vai sāli.
Līdzjūtīgi uzsitot uz pleca,
Jautātu man, kāpēc esmu viens.
Es ar viņiem būšu vienā kārtā,
Savējais un skarbais pudeļbrālis,
Neatdzītais talants, vēsais vecis,
Kuram nekad nepietrūkst neviens. |