Šis dzejolis ir vairāk kā dziemas lirika , tā vismaz man tas asociacējas , jo pati esmu iesaistīta mūzikas dzīvē !
Dzejolis radās spontāni , parkā uz soliņa , sēdēju un domāju par pagātni , atmiņas pārņēma manu prātu un sirdi , nespēju savas emocijas apslāpēt un tāpēc sāku tās izlikt uz papīra !
Veltījums cilvēkam , par kuru domāju ik dienas /G/...
Es aizveru acis un redzu tur Tevi , tu manā priekšā stāvi .
Un domāju ik dienas tikai par Tevi ,
Un nevaru aizmirst nekādi .
Tu biji man visa pasaule - gan gaiss ko es elpoju, gan ūdens ko dzeru .
Tu biji kā heroīns narkomānam , tu biji man viss !
Nesaki , ka man būs vieglāk bez tevis ,
Nesaki labāk itin neko .
Nevajag mierināt salauztu sirdi , nevajag mierināt to ! |