| Paslēpjos aiz koka neredzu ne vienu.
 Sapratu nav laika,
 atrast man vel vienu, dienu.
 
 Paceļu es lapu
 tikko nokritušu.
 Rokās to noslauku,
 ar pilnu dūšu, pūšu.
 
 Piedod rudā lapa,
 kad to neredzēju.
 Kad viss ruds jau tapa,
 es to nogulēju, jo skrēju.
 
 Paņemšu uz mājām,
 grāmatu atvēršu.
 Ielikšu starp lapām,
 ciet aizvēršu, lēkšu.
 
 Priecāšos par rudo
 ieslodzīto lapu,
 grāmatā tā dzīvo
 pasakā par lapu, zagtu.
 
 20.09.2011
 |