 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Nakts lietus |
| Kad naktī lietus klusi klauvēsies pie loga, Kā aicinādams mani doties viņam līdz, Es, nu jau pamodies no ieilgušā miega, Ar viņu nozudīšu, līdz pat ausīs rīts. Pa eļļas varavīksnēm, asfaltu kas rotā, No pilsētas, pa lietus takām aizbēgšu. Un rīta agrumā, kad atkal būsim kopā, Tev, vārds pa vārdam, piedzīvoto stāstīšu. Tas vedīs mani tur, kur pērkons būs, kā dziesma. Tas mācīs, kā ar vējiem ogles izkrāsot, Kā kausēt rītausmu ar ugunskura liesmām Un stāties uguns priekšā spārnus neslēpjot. Kad saule ausīs krāšņāka, kā toreiz rietot, Tik mīlas pilns, ka spētu sauli sasildīt, Es atgriezīšos te, kur vakar vēl bij' lietus, Tev, vārds pa vārdam, piedzīvoto pastāstīt. |
| (22.09.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |