smalkā drošības kupolā ievijas rudens
kā iztukšots ūdens līst vārdi no lūpām
kas vakar vēl solīja sargāt
nejūtu balsi
tā izkalst un sastingst
pirms aizlienē lietus čaukstus
saskaitu soļus no tevis līdz plauksmei
un dodu tiem ziedu sejas
tā atcerēšos kas biju
līst lietus un caursūcas sātīgām acīm
tik vien man atlicis mirdzēt cik nepasacīti mirkļi
iemācās steigties lēnām
drošības kupols zvilnē starp jūtām
sargājot mežģīņu cakoto veldzi
nesaskaitāmi gājputnu kāši
dienvidiem lūdzas veldzi
es mirdzu un mirdzēšu vēlreiz |