| smalkā drošības kupolā ievijas rudens kā iztukšots ūdens līst vārdi no lūpām
 kas vakar vēl solīja sargāt
 nejūtu balsi
 tā izkalst un sastingst
 pirms aizlienē lietus čaukstus
 saskaitu soļus no tevis līdz plauksmei
 un dodu tiem ziedu sejas
 tā atcerēšos kas biju
 
 līst lietus un caursūcas sātīgām acīm
 tik vien man atlicis mirdzēt cik nepasacīti mirkļi
 iemācās steigties lēnām
 drošības kupols zvilnē starp jūtām
 sargājot mežģīņu cakoto veldzi
 nesaskaitāmi gājputnu kāši
 dienvidiem lūdzas veldzi
 
 es mirdzu un mirdzēšu vēlreiz
 |