 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Laužoties |
| Vien pamācot debesis, vairoties gaismas, Nu diez vai var sev kādu gudrību smelties. Un visiem, kam sevi ne atrast, ne saprast, Ar elkoņiem atliek caur dzīvi šo lauzties. Tie nīčisma maldīgo iedomu tēlam Ir devuši likteņa galveno lomu. Kas laužas, tiem svarīgi tuvāk būt spēlēm, Bez parolēm ielauzties tajās, ar domu. Tiem ķerot pēc mērķa un lecot pēc varas, Sev jāsavāc gana daudz līdzi skrējēju. Ja nomet, lai mīkstāka piezemēšanās, Lai neaizķer stūrus tie, krītot uz leju. Uz pasaules smaili ved viltīgi ceļi, Kā labā un ļaunuma atspulgu aplis. Darbs slideni ķēpīgs un grozi kā gribi, Tiem rokas būs netīras vienmēr, vai slapjas. |
| (12.10.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |