Ir atkal nakts un tūkstoš zvaigznes
Sauc nezināmam pretī doties.
Tās čukst, tās solās mani aizvest,
Ja vien es spēšot nepretoties,
Uz pasauli, ko sauc par Mīlu.
Tur nebūs jārunā, vien jājūt.
Tur nebūs solījumu, melu.
Ne noteikumu, kā kam jābūt,
Ne patosa par kaut ko cēlu.
Vien mīlestība klusa, tīra...
Man šķiet tas pasakaini saldi.
Tik kur lai es bez tevis dodos?!
Man ceļš bez tevis būs, kā maldi!
Es zvaigžņu čukstiem nepadodos
Un izvēlos šīs zemes dzīvi.
Tepat mēs pasauli rast spēsim.
No savām jūtām, savas kaisles.
Kad gribēsim, tad paklusēsim,
Vai baudīsim viens otra balsis,
Un nosauksim mēs to par Mīlu... |