 (www.feini.lv) |
| Vanesa : Ledus auksti. |
| Pulkstenis bija,ne vairāk,kā seši no rīta.Es izslīdēju no tavas gultas,sameklēju vakar vakarā izmētātās drēbes,ātri apģērbos un taisījos doties prom.Tu pamodies un satvēri mani aiz rokas.Atvadas,kā es tās ienīdu..Ienīdu arī pati sevi,jo zināju,ka izejot no tavām mājām,es tajās vairs neatgriezīšos.Tikai tu to vēl nezināji,pat nenojauti.Tu vienkārši mīlēji... Jebkura cita,manā vietā,droši vien,justos,kā laimīgākā būtne uz pasaules.Tikai ne es.Mani mulsināja tavs bezgala neizsmeļamais romantisms,mani biedēja tava ik soli pārdomātā,gādīgā attieksme pret mani.Es vienkārši ilgojos tikai pēc tā,lai tu savaldi mani. Es satvēru savas vasaras kurpes aiz siksniņām, noskūpstīju tevi,un aizgāju,klusi aizverot durvis.Tu paliki laiski guļot gultā,kura bija uzsūkusi mūsu ķermeņu siltumu,un manas smaržas,kuras ar katru turpmāko nakti pagaisīs arvien vairāk,līdz izzudīs pavisam. Tava neatlaidība mani atgūt nezuda tik ātri,tomēr romantiskie centieni nedeva panākumus.Asaras tavās acīs bija īstākais pierādījums tavai bezspēcībai cīņā ar manu ledus auksto egoismu.Asaras manas acīs tu neredzēji,es tās prasmīgi noslēpu vientulībā,pa vienai vien,savā spilvenā.Sāpinot tevi,visvairāk sāpināju pati sevi... |
| (27.10.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |