Tavai balsij es pieskaros viegli, jo viegli.
Pirkstu galiem to maigu un samtainu jūtu.
Glāstu vārdus, kas reizē tik mīļi un viedi,
Kad tu virzienā manā, pār lūpām tos sūti.
Tavus smieklus es noķeru cepurē savā.
Tad tos noskūpstu, katru un pametu gaisā,
Lai to burvīgā atbalss skan debesu malā,
Lai no kristāla dzidruma mākoņi laistās.
Tavus čukstus es glabāšu tikai sev vienam.
Tajos patvērums kaislībai tavai un alkām.
Šķiet es varētu klausīties tos caurām dienām,
Tā kā reversā palaistus, atkal un atkal... |