 (www.feini.lv) |
| liu : Iļģuciema velns |
| Mēs bijām iesprostoti plašajā svinību zālē. Aiz loga virpuļoja salūts. Mazs puisēns, noskūtu galvu, pieskrēja pie durvīm un satraukti mīņājās uz vietas, cenšoties kaut ko pateikt, bet troksnis bija pārāk liels – kāds bija atvēris logu. It kā atmetis visām cerībām ar roku, viņš tūlīt metās prom. Liesmas pieņēmās spēkā. Dzirksteles sprakšķēja tik tuvu, ka likās, vecā koka muiža tūlīt aizdegsies, un mēs sapratām, ka pa logiem ārā netiksim, ēka deg, un tas nemaz nav salūts. Baltā muiža tika nodedzināta. Saglabājušies ir tikai celmi no ozolu alejas, kas iezīmē nu jau par Balto ielu nosauktās taciņas robežas. Tagad uz šiem celmiem sasēduši minkas saulē gozējas, un vecas tantiņas sauc tos pusdienās. Viņas izšķir strīdus, kad kaķi cīnās par labākajiem kumosiem. Kāds izkāris veļu žāvēties uz šņores, cits pa musarņikiem ložņā, večiņas pa puķu dobēm dīdās – tās ir viņu vienīgais skaistuma ideāls. Runā, ka intelektuālas sarunas šeit nav dzirdētas. Talkas dienā atvesto melno zemi apņēmis ievu ziedu birums. Spilves pļavās norisinājās sīvas kaujas. Lidlaukā karavīri sapņoja par Maskavas kupoliem. Dzegužkalnā apglabāti mazturīgie, kas paši nevarēja samaksāt par kapa vietu. Mēs staigājam tiem pa virsu. Mazi bērni baidās naktīs gulēt, jo kaktos viņiem rādās Iļģuciema velna – melns, garš stāvs ar ragiem un bārdu, kāds esot redzējis arī asti. |
| (19.11.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |