 (www.feini.lv) |
| Anete.S. : Laiks iet, daļa paliek.. |
| Ir pienācis īstais brīdis- patiesībā, ilgi un sen gaidīts. Tu pāršķir jaunu lapu savā dzīvē- pavisam baltu, lai turpinātu dzīvot pavisam citādāk. Un nekam citam tādas īstas nozīmes nav, jo tas nav vajadzīgs- svarīgs esi tikai Tu pats. Tam, kas ir un notiek apkārt, Tu nepievērs uzmanību, jo vēlies sakārtot savu dzīvi un domas, kas jau sen Tev jaucas pa galvu un brīžiem traucē dzīvot tā, kā Tev patiesībā jau sen gribas. Tu zini to, ka nevari nevienam uzticēties, tikai pats sev. Un arī ne vienmēr.. bet tomēr tici. Uzticoties kādam, mēs otram sniedzam daļu sevis, savas dzīves. Nekad nevaram zināt, kas un kā notiks un būs vēlāk, bet tā nelielā daļiņa otram vienmēr paliks. Tāpat mums katram paliek daļa arī no viņa. Pat neapzinoties un, iespējams, pat nevēloties, bet kaut kur tā tomēr mīt. Un mēs to zinām. Tādā veidā savu balto lapu nosmērējam, vai tomēr to izdara otrs? Patiesībā, tam nav nozīmes. Tīra šī lapa nekad nepaliek uz mūžīgiem laikiem. Neatkarīgi ne no kā, par otru domāsim vienmēr, jo atmiņas, kopā pavadītie brīži- tas viss paliek. Un šajā ziņā mēs neko nevaram darīt. Dažreiz sāp. Dažkārt Tu pasmaidi par to. Citkārt sariešas asaras. It visam ir nepieciešams laiks. Nereti- ļoti daudz laika. Viss atkarīgs no mums pašiem, dažādiem ārējiem apstākļiem un cilvēkiem, kas ir mums apkārt. Dažkārt visu cenšamies paturēt sevī un neļaujam citiem sev palīdzēt, nelaižam tos sev tuvumā. Bet tā nav pareizākā un vienīgā iespēja. Labāk ir ļaut kādam ienākt, palīdzēt, gūt jaunu pieredzi, sajūtas, atmiņas. Agrāk vai vēlāk šis būs iepriekšējā smērētāja vietā. Un patiesībā tur mēs neko nevaram darīt, jo viss iet uz riņķi, tā vienkārši dzīvē notiek. Cilvēki nāk un iet Tavā dzīvē. Tieši tāpat arī Tu dari, pat neapzinoties, atstājot otram kādu daļu no sevis un paturot sev kaut ko no viņa. |
| (21.11.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |