 (www.feini.lv) |
| Agnese Līcīte : Pilsēta, kas neiemieg |
| Pilsētas plaukstā, kur dzelteni sarkans guļ saulriets, sen zaudējis dzīvi, Iet senlaiku dāmas ar laikmetu smaržām auss ļipiņas ārējā sirdī, Tām sunīši seko zem mēteļu malām, un garām rīb pajūgu šķinda, Pat nemanot troksni iet sievietes greznas rīt stādītās ozolu rindās. Šī pilsēta neguļ zem svētdienu rītiem un nekrīt aiz vakaru lūpām, Ne miņas no bruņoti drebošiem vīriem vai piekrastē sēdošiem žūpām, Sen mūžība vienādo ļaudis kā zemi, un audzē tos jasmīnos baltos, Vien dvēseles staigā starp, augšup un ārpus un satiekas sniegotos laukos. Vien reizēm šķiet - redzu, kā sievietes dejo gar drukniem un ziedošiem namiem, Pār bruģiem skrien zirgi ar karietēm senām, un diena aust logslēģiem skanot, Sārtvaidži puikas ar mirdzošām acīm lūdz meitenes smalkas uz balli, Un grezna līdz papēžiem pilsēta pošas, kā vainagu likusi sauli. Viszemākos jumtos kā debesīs skatos, plaukst svinīgums rāmi pār laiku, Kur gadsimtu rāmums sen zaudējis gadus un likteņu ieelpu skaitu, Ir svētdienas vakars pār pilsētu gūlies, snieg soļos visbaltākās pārslas, Un kaut kur starp apvāršņu līganām sienām iet dvēseles dzīvību krāsot. |
| (22.11.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |