 (www.feini.lv) |
| liu : Slimi un personiski |
| Dot ir mans pienākums, lai atmaksātu paņemto. Mana traucējošā eksistence liek sevi kompensēt. Kā to lai paveic? Ar pilnīgu atdošanos sabiedriski lietderīgam darbam, ziedojumiem, praktiskai izpalīdzēšanai un attiecību problēmu risināšanai. Lai saglabātu kaut nelielu pašnoteikšanos, turpināšu skatīties teātra izrādes, mācīties no tām, lai savā spēlē sasniegtu pilnību, kas skatītājiem sniegtu emocionālu baudījumu un pārdomas. Arī ikdienas sarunām jābūt produktīvām - tavs mērķis ir ieklausīties, ieteikt, dalīties zināšanās, iepriecināt ar stulbiem jociņiem un savas dzīves parastajiem atgadījumiem, kurus tu pasniegtu kā fantastisku stāstu. Šī ir slimīgā puse. Vecākiem es biju kā nasta. Māte man deva visu, bet tikai tādēļ, lai iegūtu sev kādu brīdi miera. Viņa pati tā teica. Tēvam mana klātbūtne ir vienkārši pretīga. Es esmu izbojājusi viņa skaisto dzīvi ar savām vajadzībām. Vairs nevaru atgriezties laukos, jo tagad viņš tur ir saimnieks. Vai man iekopt dārzu, lai sniegtu savu ieguldījumu? Nespēju kļūt arī par kalponi. Māsai es esmu tikai kārtējais bezpajumtnieks, kas zog viņas elektrību, ūdeni, kripatiņu pārtikas un neļauj gulēt, jo nāku mājās, kad viņa jau ir aizslēgusi durvis. Istabas biedrenei arī neļauju gulēt, jo sēžu vēlu pie datora. Kas ir manas intereses? Psiholoģija. Bet ārpus cilvēciskā? Vasarā biju sastādījusi garu sarakstu, bet tagad domāju, kas no tā būtu noderīgs citiem. Bet kas būtu tas, ar ko man patiktu nodarboties tikai tāpēc, ka tas ir tieši tas, kas patīk tieši man? Kas paliek pāri no manis pašas, ja es visu pakārtoju citiem? Attiecībās kāds ir valdošais un kāds ir pakļāvīgais. Bet pakļāvīgie bezmugurkaulnieki nav interesanti. Viņi neizraisa cieņu. Kā atrast līdzsvaru starp ņemt un dot?????????? |
| (23.11.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |