Gar Siksta kapellas griestiem nolaižas sikspārnis
Uz kapiteļa kuplajiem zariem uzsēžas kungs
Melnu cepuri rokās turēdams
Olīvu vainagu galvā
Un Kubas cigāru pīpēdams
Kukluksklans
Salmus kuļ un ieklausās senā dziesmā
Sirms sienāzis streipuļo
Serenādi čīgādams
Savai tautai
Bezcerīgai, bet tomēr staltai
Par pērkondārdu pārvēršas akords
Ko atbalso kaijas
No saviem augstumiem krizdamas
Sals pieņemas spēkā
Bet notis, kā runā,
Vēl nebeidz lēkāt
Pa kvartāliem tukšiem
Tās piepilda šahtas
Un stiklainā sejā aizpilda rievas
Par jaunības grēkiem
Sārts vilciņš vēl raud
No sīpoliem zaļiem
Kas ceļus tam grauž
Caur kanjoniem plašiem
Strauja upe vien tek
Lai Amazones džungļos
Par kanibālu top tā
Kas mūžam ilgotā
Labestība
Turpina griezties un turpina šalkot
Lēkāt un mesties pavardos ašos
Mans kungs par romiešu sētnieku vēršas
Pār klajumiem viens vienīgs vērsis vēl plēšas |