 (www.feini.lv) |
| Agnese Līcīte : Kad dzīve |
| Kad dzīve vēl spilgtāka saplauks kā gleznā, kas sazēla zaļi zem mākslinieciskas otas, Kad zeme virs zemes būs tieši tik silta, lai nesaltu saknes un kabatās murrātu rokas, No pazarēm miglu kā putekļus sīkus un naksnīgu apvāršņu atbalsis purinās vīksnas, Un ieaugot celmos dīgs atvases drošas, tā kļūstot tik zaļas kā zalkši, kas ieelpas bīstas. Vai sargāsi mani kā sienāži krāsas no vīstošas zāles un ziemāju rugājiem sargā? Vai tvīkusi saule sarks tik vien līdz kvēlei, lai notiktu gaiši un gruzdoša nekristu margās? Ir acis tik pilnas ar atmiņu smeldzi, ka nejūtu laiku un buntītēs kaltēju ziedus, Kas vasarai šķīlās uz labākā pleca, līdz bira kā liepas starp bitēm, pat nelūdzot piedot. Aiz mūžzaļa lauka es augu starp niekiem, starp meliem un sapņiem, kas auksti kā mērcēti kāvos, Un cerības lieku uz strīdīga sliekšņa pār maskām, pār sejām trīs pakāpju ritošos stāvos, Vien vēlos uz mirkli ļaut pārrietēt domām kā pienam vēl neslauktam - tīrām un bērnīgi baltām, Un atbildes jautāt, ne ķeksīšus savilkt zem sirdīm un mirkļiem kā zvaigznēm un debesīm neatļautām. |
| (02.12.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |