 (www.feini.lv) |
| Agnese Līcīte : Vistuvāk dvēsele naktī |
| Sniegs aiziet kā rasa caur zemi uz jūru, lai debesīs atgrieztos, Kā pelēki vilki slīd sapņi caur mirkļiem, neviens vairs neatsauks tos, Vien cerība naiva iet dzidrumu meklēt zem akmens, kas jūrā dus. Uz zemes viss noticis vakar un šodien. Viss palicis drēgni kluss. Sēž cilvēks kā mēness uz kupenas kraujas, un vētra tam pāri līst, Viņš ilgas kā ziedus liek kristāla vāzē, lai vējā tās nenovīst. Vēl gribētu dzīvību atkal no jauna no vilšanās galotnes tēst, Bet uzartās debesīs cilvēks šis raugās, kur apvāršņi lūdzas ēst. Jau augsne kā dvēsele pulsē zem sniega, jau mostas no tukšuma gars, Un pērnajās zālēs čab atmatu audzes - tām pieskāries tauriņu bars. Vai, cilvēk, vēl spēsi no nīkuma lauzties kā ielauzās vētrājā miers? Vai spēsi celt vienmuļā tīrelī pili, kur cerībām vaivaros smiet? Rīts atnāks un kāpnes, ko būvēji šodien zem zemes kā putekļus trieks, Un ļaudis kā suņi tev pirkstgalus laizīs, un spalgi caur atbalsīm ries, Bet izvēles vienmēr kā Lielupes pali augs ceļos un pieglauzties lūgs, Vien jāvēlas krustcelēs Antiņa padoms, un saules vairs nepietrūks. |
| (07.12.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |