 (www.feini.lv) |
| Dulcinea : Ardara un teiksmainais mežs |
| Pagaidām vēl nezinu, ar ko mana pasaka beigsies, tādēļ īstais nosaukums, visticamāk tai tiks dots tikai pašās beigās. Turpinājums kaut kad būs. xD Māte Ardaru vienmēr brīdināja, lai savās garajās pastaigās meitene neuzdrošinās pārbrist šauro, violetos ūdeņos mirguļojošo Veļupi, kā to bija nodēvējuši vietējie iedzīvotāji. Par upes otru krastu klīda dažnedažādi biedējoši nostāsti: tur ložņājot melnas čūskas, kas spļauj uguni, pinkaini troļļi ievilinot cilvēkus savās alās un gardegunainas raganas pēc tam viņus nogalinot, izvārot un apēdot, absinta zaļi kraukļveidīgi putni ikvienam nelūgtam viesim izknābjot acis, bet medaini smaržojoši akači kāri aprij ikvienu, kas tiem pieskāries tikai ar mazo pirkstiņu. Ardara, dzirdot šos nostāstus, vienmēr klusi pie sevis pasmīnēja. Kaut kādam iemeslam tomēr jābūt, lai cilvēki tā runātu, meitene sprieda, bet es atsakos ticēt, ka tur ir tik baisi. Lai gan Ardarai patika sapņot, un viņas iztēle bija ļoti spilgta un bagāta, viņa nekad neļāvās drūmām un šaušalīgām fantāzijām. Arī stāvot pie pašas Veļupes un cieši vērojot pretējo krastu, Ardara nejuta bailes, gluži otrādi – viņu pārņēma tīkamas, saldenas trīsas. Šādas trīsas viņai bija kas pārsteidzošs un neparasts, tāpēc viņa bieži apciemoja Veļupes krastu. Un ar katru reizi Ardaras vēlme pārbrist upes seklo, violeto robežu un varbūt pat uzzināt trīsu iemeslu, auga augumā. Jau kārtējo reizi, sajuzdama trīsas, Ardara, pēc ilgas un mokošas cīņas ar šaubām, baisajiem nostāstiem un mātes uztraukto balsi galvā, beidzot spēra soli uz priekšu, un viņas labā kāja līdz potītei iegrima pienaini siltā un dzidrā ūdenī, un viņas pēdai pieglaudās smalka, zīdaina smilts. Ardara, ilgi nedomādama, iegremdēja ūdenī arī kreiso kāju. Tūlīt pat viņas prāts kļuva kristālskaidrs, visi māņi izgaisa miglainā nebūtībā, un viņas vienīgā doma bija : tikai uz priekšu! Mērojusi desmit soļu lielu attālumu, Ardara sasniedza sauszemi, un mīkstas, pūkainas sūnas mīlīgi ieskāva meitenes basās pēdas. Kādu brīdi Ardara sastingusi stāvēja, neuzdrošinādamās doties tālāk. Viņa nespēja noticēt tam, ko rādīja viņas acis, šķita, ka viņa ir nokļuvusi kādā no savām fantāzijām. Ardara vairākas reizes izberzēja acis un ieknieba sev plaukstā, tomēr ainava viņai visapkārt palika nemainīga. Pārvarējusi mulsumu, Ardara drošiem soļiem devās uz priekšu. Augsti, zilpelēki koki slējās pret krēslainajām debesīm. Daudzus koku stumbrus bija apvijis kāds vīteņaugs sīkiem, baltiem un dzelteniem ziediem, kuri atgādināja lilijas. Mežam pāri klājās violeta, noslēpumaina dūmaka, kas spilgti kontrastēja ar sulīgi zaļām sūnām un zāli. Šāds zaļums Ardarai saistījās ar pavasari, kas bija viņas dzimšanas gadalaiks. Visapkārt, gluži kā pavasarī, laidelējās balti taureņi. Tie nebaidījās no Ardaras un labprāt nosēdās viņas sarkanbrūnajos matos un izstieptajās plaukstās. Bērnība...vai tiešām esmu nokļuvusi atpakaļ savās visbērnišķīgākajās un maigākajās fantāzijās? Medīdama taureņus, lēkādama pa mīkstajām sūnām un klusi dungodama, prātoja Ardara. Patīkamās sajūtas bija spēcīgākas par prāta centieniem atrast kādu racionālu izskaidrojumu, kur viņa atrodas, un kāpēc mežā viss ir tāds, kāds tas ir – teiksmains un žilbinoši skaists. Rotaļīgo un pavasarīgi vieglo noskaņojumu pamazām nomāca nogurums. Ardara sāka lūkoties pēc kādas vietas, kur ērti atlaisties, un viņai nebija ilgi jāmeklē. Kā pēc burvja mājiena viņas priekšā uzradās neliels meža ezeriņš, kura ūdeņu violetais tonis bija tāds pats kā Veļupei. Ardara apgūlās zālē, aizvēra acis un ļāvās tikko jaušamai dūņu smaržai un sīku vēju pūsmiņu liegajiem pieskārieniem. Viņas ķermenis un prāts jau laidās miega pasaulē, kad Ardara piepeši uztrūkās sēdus. Viņai lēni, bet mērķtiecīgi tuvojās kādi soļi. Ardaras skatiens joprojām bija pavērsts uz ezeru, un viņa neuzdrošinājās palūkoties uz nācēju, kurš jau bija apstājies pāris metru aiz viņas muguras. Viņa juta tā ciešo skatienu, un pēkšņi viņai šķita, ka drīz vis beigsies, ka muļķīgā, violetā ilūzija sagrūs, un mežs parādīs savu īsto seju, to, par kuru runāja vietējie ļaudis. |
| (28.12.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |