No maizes rieciena salda,
mājās miers, saskaņa valda-
cep māmuļa maizi svētu,
caur gadsimtiem izauklētu.
Tā bērni, mazbērni auguši,
Lāčplēša spēku smēluši,
galdā silta maize likta-
kas jaukta, raudzēta, cepta.
Dievs svētot latvju sētu,
liek ceļa somā maizes šķēli,
lai neaizmirstu dzimto sētu-
tās krietnās meitas, cēlie dēli.
Dzimtās druvas spēka vārdi,
latvju maizē slepus ierakstīti,
savs kods, sava atslēdziņa-
ielikta latvieša dzīvesdziņa.
Tā jānodod paaudzēm citām,
lai turas pie saknēm dzimtām,
neaizmirst senču stāstu dārgu-
mūsu postīto cerību dārzu.
Noņem cepuri, maizi ēdot,
labības lauku, redzot ziedam,
kā zīmi, ka svētīta zeme-
kurā maize galdā celta.
No maizes rieciena salda,
mājās miers, saskaņa valda,
cep māmuļa maizi svētu-
caur gadsimtiem izauklētu. |