 (www.feini.lv) |
| venija : Kāpēc ziemā puķes nesmaržo... |
| viņš stāvēja autobusa pieturā . mazliet lija, kā jau laikā , kas ir starp pavasari un ziemu, nu tajā īpašajā gadalaikā, kad ielas dubļainas, no gaisa nāk ne sniegs, ne lietus. nu tad, kad vēl nav izauguši krokusiņi, bet ir jau nokusis sniegs. tad, kad vairums no mums nezina, kas viņi ir. un viņš tur tā stāvēja. cilvēki gāja , nāca, arī autobusi . bet viņš nekāpa nevienā iekšā. vienkārši stāvēja. puķu tirgotāja, kur visu šo laiku bija bijusi netālu no viņa, sāk kārtot ziedus savos pītajos grozos, pie sevis nomurminādama: ”tik daudz šo skaisto ziedu ir jāizmet. rīt jau viņas vairs neviens nepirks.” it kā tad viņa pavērās uz puiša pusi un vaicāja viņam: ”nevēlaties pušķīti, lai dzīvīgāka izskatās māja... ” „ziemā puķes nesmaržo,” viņš atteica. sieviete it kā samulsa. šajā laikā neviens nepērk puķes to smaržu dēļ, tās pērk skaistumam... „kāpēc tu stāvi tik ilgi pieturā? Tu kādu gaidi?” „jā, autobusu.” ”bet vai tad visi jau nav aizgājuši?” „nezinu, manējais vēl nav pienācis.” „kurš ir tavējais?” „78” „bet tas te nemaz nepietur!” viņa pētoši paskatījās uz pieturas zīmi, nabadziņš, visu dienu nostāvējis, gaidot autobusu, kas te neiet, un tagad vēl slapjš.” „nu, tad es iešu kājām.” Un viņš sāka iet. Sieviete domīgi viņu uzlūkoja, bet neko neteica- visādi, jau tie mūsdienu jaunieši. Puisi devās uz priekšu, pa bruģi, cauri šaurām ieliņām, pāri tiltam. Viņš gāja bezmērķīgi un tomēr uz mājam. Bez steigas, ar vieglu smaidu uz lūpām, viņam laikam patika lietus. Ielās izslēdza luksoforus, tikai vietām mirgoja lielās dzeltenās acis. Šādos brīžos ir vislabāk. Tu vari iet pa ielas vidu, kur dienā bija mašīnu jūras, tu vari sajusties kā pilsētas karalis. Bet tikai tad, ja tu zini, ka rītvakar ... rītvakar arī ielas būs tavas. Sieviet pēc garās darba dienas, atbraukusi mājās, apsēdās savā dīvānā, ieslēdza televizoru un sāka pie sevis sūroties par neizdevušos dienu. Visa viņas māja bija pilna ar ziediem. Mazākiem ,lielākie, sarkanām un zilām rozēm, pavītušām neļķēm un pagurušām lilijām. Viss bija vienos ziedos, bet istaba nesmaržoja. Nezinātājās, varētu padomāt, ka te ir mākslīgie ziedi. Viņa atšķīra vaļā telefona katalogu. Intereses dzīta viņa ielūkojās , uz kurieni tad aizved 78 . autobuss. Viņai par lielu brīnumu- tāda nemaz nebija. Cilvēki kā puķes ziemas laikā pazaudē savu smaržu, ar siltajām drēbēm viņi noslēpj daļiņu sevis. It kā tas ir kāds attaisnojums. Zem biezās šalles ir paslēpies nelaimīgs skolnieks, aiz garā kažoka, nelaimīga sieviete, aiz cimdiem- tēvs, aiz cepures – bērns. Tā mēs visi esam kaut kur aizslēpušies, aiz kaut kā ... esam noslēpuši sevi, savu smaržu... lai pavasarī ziedētu un smaržotu vēl skaistāk. Bet tagad ,kad puķu vidiņi vēl nav spējīgi apreibināt mūsu prātus, mēs varam skatīties uz lielajām, mirgojošajām dzeltenajām acīm pusnaktī mūsu ielas vidū, un varbūt tad ... var būt tad puķes ziemas vidū sāks smaržot. |
| (14.02.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |