 (www.feini.lv) |
| Agnese Līcīte : Vijolnieks |
| Uz drūpoša sola sēž vijolnieks sirms, Rāmi acīs tam izsalkums ganās, Noliecas debesis, atkušņi birst Pār vijoles trīsošām skaņām. Kā pārceļot laiku viņš spēlējot tur Trauslu lociņu sagrieztos pirkstos, Pat nejūtot salu, kas apskaujot dur Kā vīnogās reibuši irši. Dziest mūžības alkās jau gurusi sirds, Balta atbalss sīc rētaudus lasot, Un vienīga alga vēl smeldzīgais spirts Skārda bundžiņu viltīgā trasē. Ir vijole maize un vijole mūžs, Un ceļš, kur vairs neaiziet kājām, Vislīganā mierā ņirb, dejo un pūš Vēja vieglums no jaunības mājām. Klīst pusdzisis siltums un miglojas skats, Tumsā nozūd un apraujas elpa, Bet griežas vēl pirkstos tam lociņa ass, Un stīgas skan dzidri kā dzeltas. Slīd garām laiks, laime, un vasaras rīts Pārnāk iedegties stingušās acīs, Kad iesmiesies sejā mulss saullēkta krīts, Kas viņš tāds? - bērns vectēvam prasīs. Bet atbildes nebūs, kaut vijole trīs Pie veikala mēnešiem ilgi. Bez vārdiem šīs dziesmas, un vientuļais vīrs Caur laikiem rit mēmi kā smiltis. |
| (11.01.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |