rīt pamodīšos joprojām tā pati
mazliet patiesā mele
ar zemeņu spīdumu lūpās
un acīm, kas norāda laiku
laternu stabi dejos man apkārt līdzīgi lielceļu baltajām svītrām
baloži sitīsies smiltīs rotaļu laukumu vidū
un smiesies garāmskrejoši bērni
pelīšu pīkstīšu balsīs
lietus izmērcēs sniegu
pirms paspēs tas pārvilkt dienišķo sargūdeni
un pārsalt kraukšķīgā sērsnā
pērli pa pērlei es lasīšu katru metru
kas norādīs svešādu ceļu
no neapdzīvotā uz dzīvo
rīt kaimiņu šķērsielā
iešu par tevi nedomāt |