 (www.feini.lv) |
| Agnese Līcīte : Sirspuksti aizlido. Dvēseles paliek. |
| Meitene klusi uz ābeles zara sēž tumsā un savādi smaida, Visapkārt skrien vējš kā aizlūgums mēmi, un sniegā birst vīstošās gaidas, Viņa joprojām mirdz tūkstoškārt spožāk par debesīs iekārtām zemēm, Vien rokas un acis dzeļ svelošas sāpes, un augums kā vītenis nodreb. Nežēlīgs spalgums sen noplūcis viņu no diendusas mežģīņu skarām, Un būtība visa smeļ balsis un smieklus no ļaudīm, kas aizlīd tai garām. Tik caurspīdīgs nemiers trīc ābeles zarā, tik netverams esības plūdums, Bet meitene otrpus liktenim staigā, un neredzu viņu. Vien jūtu. Un tomēr mirdz acīs tēls īpašs kā liesma, kā gaisma, kam neaiziet projām, Un mīļums skar plaukstu tik līdzīgi saulei, kas mūžību neaizies bojā. Rīt putni degs slāpēs, kad pārlidos sniegu, no elpas līdz elpai šalks bailes, Un meitene lūgsies, lai atļauj tai lidot, lai palaiž un apvārsnī aiznes. Slīd ierasti gadi, sūrst brūces uz zemes, un paliekošs rūgtums uz mēles, Ik kustībā tēvs redz zaudēto bērnu, ik solī, ko izgaismo mēness, Un neatlaiž ilgas, kaut meitene lūdzas ļaut atdoties ziedošai gaismai. Raud putni no mākoņiem līdzsvarus sverot, un sarma virs ābelēm laistās. Vai aizlidos kādreiz un noticēs viņa, ka debesīs mostoties nesāp, Ka noris no pleciem reiz pasaules trūdi, un pārpaliek bezvārdos nestais? Rīts pāries, un sniegpārslās ieslēpsies tiešums kā glāsmainu papeļu pūkas, Un sapratnes vītnes vīs saule pār laukiem no mirdzošas gaismības klūgām. |
| (31.01.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |