 (www.feini.lv) |
| Agnese Līcīte : Uzdāvini man laiku |
| uzdāvini man septīto stundu no pulksteņa laika beigām, kad nestaigā rādītāji kā vīri ar mūžsirmām bitēm bārdās, un dārgākais tobrīd esam mēs paši, ne kāda neapdzīvota dzīve, ko samīdīt vēlāk un izmest kā pārāk vīstošu ziedu uzdāvini man parasto laiku ar sniegpārslām mēles galā, (atceries, ķērām tās mazi kā saldākās ogas, pat neaizpogājot jakas un ļaujoties baltajiem putniem) nepāriet vēlos zem debesu sprīžu aizkaitināmās steigas un saglabāt sevī to pussnaudas mirkli pirms un pēc sapņošanas, kad atbalsis ķeras aiz kastaņu kokiem un dzīvību neatceras, kad cerēt, ka pulkstenis atsāks ritēt no īstā laikmeta laika un pieradināsies laipot starp un zem tikšanās saitēm uzdāvini man sevi un visas pasaules apstāšanās kļūs īstas |
| (02.02.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |