 (www.feini.lv) |
| Agnese Līcīte : Sapņu ķērājs |
| Uz iedomu soliņa apsēdies viņš, kur sapņi top vēlreiz no jauna, Kur dziļākais troksnis ir klusuma pilns, un atbalsis pielaiko kaunu, Viņš rītdienu gaida kā pasaules galu, kad sākums būs laikmetam beigās, Un dzīvības sāksies no ledus, ne gaismas, un nenorims sekundes steigās. Tā garām slīd sejas kā skatlogu ēnas, un stingums tām smaidos un acīs, Sniegs nobirst pie kājām, kad soliņa brūnums krīt braucošu metālu asīs. Viņš nav nekas daudz, vien parastais dzīvais, kas muļķīgi sapņo par dienām, Kas nebeigsies līdz ar izelpu putniem un četrreiz deviņām sienām. Plūst upmalu gredzenos sildītas ilgas caur domām un cerību miegiem, Kļūst negaiss tam tuvāks par cilvēku vārdiem un saulstaru dzirkstelēm liegām. Vai pazīsi viņu, kad apstāsies ejot pār tiltu ar klusuma margām? Tur sēž viņš joprojām uz soliņa brūna un dvēseles jūtību sargā. |
| (08.02.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |