 (www.feini.lv) |
| Agnese Līcīte : Par dzērvēm un vēl |
| Baltajā dzērvē nopūšas vāri kāds vārds, kas reiz nojauta bija, Kad saulē kā tuksnesī gaidīja lietu un svelme zem debesīm lija, Papīra putniem ir smaidošas acis, papīra putniem mīl sirdis, Un, ielokot zvaigznes starp maigajiem spārniem, tu arī kā gaismiņa mirdzi. Iepelēks sirmums iet diennaktīm cauri, un izlaužas mirkļi no stundām, Salauzti tuksneši pārkrīt pār laiku, un dvēseļu sargi brien tundrās, Bet visam par spīti tu dzērvīti loki ar cerību dzīvības vietā, Lai smaidošās rītausmas pastnieki lido vistumšākā vakara rietā. Nopulēts klusums dzer sekunžu elpas, un sastājas zvaigznes zem mēness, Kā baloži brūni gaist skumjākās sāpes, un aizvējo skursteņu plēnes, Vien baltākais sniegs mirdz zem gājēju soļiem, kas sapņus nes siltajās plaukstās, Un dzērvītes lido tiem cerības dāvāt un mīlēt, kad ziemā kļūst auksti. |
| (15.02.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |