 (www.feini.lv) |
| Ēriks Bāris : Skumjas ielieku sev kabatā |
| Februāra novakare pienāca klusa Tik bezgala skumja, Kā ēnas ko kājām mīdu Un visas pasaules labumu iekāri nīdu Tik ļoti... ka tagad te lēnīgi īdu. Kad nebeidzamo putnu klaigas pieklusušas Un stalto priežu ēnas pār mani gulst, Pilnmēness gaismā tās mani iepinušas, Bet spuraini čiekuri tajās joprojām mulst Es krītu... un ieķeros tajos Kā laikos visnotaļ grūtajos- Tavā vārdā spalgonis nācis, Tavā valodā runāt sācis, Tavā vietā vēl ausīs kniebt Un sirdī sācis... Bet skumjas es ielieku kabatā, Es mazliet atturīgi vēroju, Kā trulas, bezpalīdzīgas debesis Ciniski pieplok manā priekšā Pelēkā vienaldzībā sietas Kā rūgts kamols, Kurš iestrēdzis kaklā, Sirdī atstājot mazliet rūgtenu Mežābeles ābolu garšu neviens Vairs nespēj mierināt sirdi, Kur šūnas vēl neprātā izspēlē maršu, Tā atvērta raugās kaut neganti dauzās Kā mainās pasaule manā priekšā Un eņģeļi sakļauj sev spārnus iekšā. Tā atvērta klausās Tavos vārdos ko gribās lai nesaki tu Kā mirkļa ilūzija var noburt, es saprotu Vai tiešām Tu gribi padoties, Bet ne rokās sadoties? Vai tiešām es Tev bezdibenis šķietu Ar nepareizi izvēlētu vietu? Kur brīvajā kritienā iekrist negribi Un pazust starp dzejas rindām Kā čīkstošām akas vindām, Kuras manā dvēselē Kā akas ūdenī dziļā Tavas vēsmas viļā, Bet gribi citu saules rietu, Citu vēju, citas debesis un lietu, Kas nepārietu... Bet skumjas es ielieku kabatā |
| (15.02.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |