 (www.feini.lv) |
| Agnese Līcīte : Priede |
| Kalstoša priede aiz ceļmalas grāvja sapņo par atvasarām, Vējš staigā zaros, kur deviņus gadus putni pat nepieskaras, Pārlido saule kā mīloša roka, savijas plauksta ar plaukstu - Adatu ilgām ziemeļu vējā nebūs vairs skumji un auksti. Rīt kā pelēku mākoņu sega zvirbuļi pulcēsies baros, Meklējot zaru, kas nesadur pirkstos ziemīgus novakarus. Pastiepsies priede slaida un jauna, putnēni bužinās spalvas, Un, kā nemanot laicīgus zibšņus, uzziedēs gaišrozā malvas. Nocirta šonakt dzīvību priedei, nopūtās ugunī zari, Un zem pelniem kā pelēkas stīgas locījās sirdspukstu gari. Gribētos ticēt - kokiem ir mājas, kur debesīs satikties jauniem, Kad pieskaras mūžības astrotais gurdums zaļajām pļavām un kalniem. |
| (21.02.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |