 (www.feini.lv) |
| Ēriks Bāris : Tiekšanās pēc vertikāles |
| dzejolis meditatīvai noskaņai klusums un miers nāk pār mani, maniem pleciem pieskaras viegli un rāmi, ka tu pat nepamani kā izkūst tie laiski un nemanāmi. plauksta pret plaukstu, sirdspukstiem dunot- plūstošā kustībā vijīgi sakļaujas, guļot pret visuma tāli kā uz meža silpurenes sēdoša taureņa saceltie spārni, vertikāli. aizveru acis lēni jo lēni jau atkal gaisā grib pacelties mazie zosulēni tie paši, kas nešpetni bradā pa manu iztēles lauku kā veļu ēni tai vietā, kur apstājas prāts, tas, kurš tik ļoti rāts, un aprunāts. apstājas laiks, bet es zinu ka soli pa solim tu tuvāk nāc. tai vietā, kur beidzas atmiņas, kur pēkšņi ataust nezināmas tāles. tev nav no viņas ne ziņas, ne miņas, vien tiekšanās pēc vertikāles. nemeklē jau atkal vainu sevī, gadu desmiti kā vējš skrien tevī. skaties tālāk, acis neaizver. rīta miglā aizdomāties der mans domu karuselis lēnām stājas. rimst sirdī kvēlojošās alkas, un vēja grieztās pērnā gada rudens šalkas. neviens pat nenojauš kā viņai klājas, bez mana iskusušā pleca un bez mājas. katram sava ceļa spozmes mirdzošais gājums kā burvestības mirkļu klusā daba, nav slikta vai laba, bet patiess dāvinājums, kurš tev taču reizēm ir kā mierinājums. atkal rīts, miglā tīts, klusi tev labrīt saukšu, mazliet pieri raukšu, pie tevis uz sapņu zemi burvīgo braukšu, gaisa pilis celšu un jaukšu. iestādīšu sevi un plaukšu... līdz izplaukšu. |
| (22.02.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |