 (www.feini.lv) |
| Ēriks Bāris : Epifānija par vakardienas smaidu |
| Vakardienas nerimstošais lietus bija pamatīgi pieslacījis visu tuvējo apkārtni, tā ka vēl šodien daudzviet ņirbuļoja lielas un mazas peļķes un peļķītes. Dažas no tām mēģināja man uzsmaidīt, taču ne pārāk pārliecinoši. Zvirbuļi satupuši ap tām skurināja spārnus atveldzējošajā žurgā. Pat stalto bērzu zaru skaras, ar izplaukušajiem valgajiem pumpuriem vērīgi, vēlreiz un vēlreiz sērīgi noraudzījās uz apkārt notiekošo. Diena izskatījās melnbalta ar uzsvaru uz vārda pirmo daļu. Vienā no rāmo plančku prāvajiem atspulgiem es piepeši ieraudzīju tevi - slaidu, iznesīgu, visai strauji nākam man pretim koši sarkanā, uzkrītoši saburzītā lietusmētelī ar lielām jo lielām, spoži melnām, spulganām ziloņkaula pogām, kurās draiski atspīdēja tavas tikpat kliedzošās augstpapēžu kurpes un pāri tām mans neviltotais vakardienas smaids, no kura lūpu kaktiņiem mulsi nokarājās naivas kurpju auklas. Skumjas tagad jutās neveikli, jo to godprātību sāka apšaubīt pat neviltotais vakardienas smaids, kurš pārāk lielu uzmanību pievērsa pazudušajai gaidīšanas tīksmei. Ielas malā stāvošā ceļa zīme mēmi apstiprināja iesākto kursu - apstāties nedrīkst. Tas gan neattiecās uz mani, bet es gāju vien tālāk, gaisīgi pasmaidīdams ilūzijai, piemiegdams ar aci vakardienas smaidam un norīdams priekā liedētās kurpju auklas, pēc kā pazudu tulkojumā tavos valgos. |
| (26.02.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |