 (www.feini.lv) |
| Lauris Krolis : Padoma meklētājs |
| Esmu sēdējis nakti Zem olīvkoka, Un jautājis mēnesim: “Saki, brāl, Sudrabā tērptais princi, Kā lai uzrunāju To vienu vienīgo?” Viņš iemirgojās kvēlāk Un atbildēja: “Kas ir bijis pazaudēts Laika upē, Reti kad ir atgūstams. Ja Tev tas izdevies, Uzskati savu dzīvi par svētītu.” Esmu klaiņojis Pa pirmsausmas mirkļiem Un jautājis miglai: “Saki, mās, Mūžam netveramā, Kā lai uzrunāju To vienu vienīgo?” Viņa aplika savas rokas Man ap kaklu un čukstēja: “Sieviete ir līdzīga man. Reti kura vienlīdz uzticama Kā naktī, tā dienā, Kā vētrā, tā mierā. Ja tādu atrodi, esi laimīgs.” Esmu stāvējis pilsētas laukumā, Pagriezis muguru savai ēnai Un jautājis saulei: “Saki man, Gaismas devēja cēlā, Kā lai uzrunāju To vienu vienīgo.” Viņa klusēja brīdi, Tad ierunājās: “Mēs katrs sējam Mieru vai naidu, Gaismu vai tumsu. Ja Tavā dzīvē ir vieta Gaismas nesējai daiļai, Būs diža šī dzīve.” Esmu apmulsis klaiņojis Līdz pasaules robežām, Bet nebiju prasījis padomu Lielajam ceļiniekam vējam. Viņš pats mani satvēra Un teica: “Klausies, mans draugs! Tu allaž centies Vadīt viens savu dzīvi, Bet tā tas nav nolemts. Ja nākusi kāda, Kas svētību dāvā, Un dižumu, laimi, Kas mierīga vētrā, Nes gaismu, sēj prieku, Tad viņai būs ieņemt Īpašu vietu. Tad viņai būs dāvāt Tev iemeslu dzīvot. Tad viņa būs jāsauc Par Tavas dzīves Īsto un vienīgo Karalieni.” |
| (27.02.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |