vaska svece ilgojas nesadegt
ugunsmēle bikli veras tevī
gribas man pūkainos mākoņos lēkt
noņemt no atmiņu plaukta sevi
tā deg, deg un izdejo mūžu savu
domu manu un piedošanu
vieš cerībās zudušo sapņu zemi
gaidot jaunu ziedošanu
kad kūstu es lēnām saskaņā
liesmu guns sāk dzirkstis mest
domas savijas gredzenā
grib tālu projām mani vest...
gaišo acu skatiens liesmā
sadeg skumju, baiļu skats
izdziedu es sevi dziesmā
esmu beidzot atkal pats
kad ciešanu ēna met cilpu manī
nojausma liek atkal bēgt
mīlestībā tevi pamanīt
šodien līdz galam neizdegt |