viņa pasauli taisa no zila gaisa,
ēnu grācijas, baložu bariem
un pilnmēness laikā nomestiem aukstajiem stariem
kad nav nekā, kas nebūtu pateikts
un izdarīts kādreiz,
un bērni tiešām nemelo, stāstīdami par skolām,
viņa plaukstošā bērzā vasaru lolo,
atliek vien roku pastiept, un mākonis nolaižas bērzam pie kājām,
lai nolītu vēlāk pār silti atvērtām plaukstām
un viņa atkal no zila gaisa,
un viņa atkal no nekā
klusumā izaijā
tevi |