 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Mana Pelnrušķīte |
| Vēl būdams bērns, es zināju par tevi. Es iztēlē ar tevi esmu runājies. Un kopš tā brīža, visi dzīves ceļi Ir mani veduši ar tevi satikties. Tu princese no pasakām pirms miega, No tām ko vecmāmiņa kādreiz stāstīja. Caur bērna sirdi izskrēji tik liega, Ka daļa manis tevi meklēt aizsteidza. Bet viltus monētas vien mana alga. Jau meklējumos krietns pagājis ir laiks. Un teju šķiet, ka viss nu ir vienalga, Kad mani pēkšņi aptur acu skatiens maigs. Tā esi tu no pasakām, no sapņiem, Ko savā dzīves ceļā allaž meklēju. Kopš bērnībā uz sapņu nama kāpnēm Es tavu mazo kristāl kurpi pacēlu. Tā esi tu no pasakām, no sapņiem, No atmiņām, kas laika nomocītas sten, No asaru un lietus lāšu apļiem, No manas smilšu pils, kas sagruvusi sen. |
| (28.03.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |