| skat, kā mēs dzīvojam ceļus, ko aizmirsīsim
 skat, kā mēs ejam un ejam, un ejam
 caur pēcpusdienām uz dārziem
 ar smalkākās līnijās izgaismotajiem vārtiem
 un bronzas plāksnītēm apzīmogotiem kokiem
 
 labrīt
 
 esam pamodušies
 vēl durvis nav vērtas
 un neviens vēl nav pateicis vārdu
 nekad
 
 kamēr līst
 mums jāpieradina putni caurlidot mūsu dzīves
 (viņiem ir skaistas acis
 un dvēseles arī)
 viņi prot rītausmas zobenus pārstaigāt nesagriezti
 
 mums šodien nav izvēles
 un arī rīt
 āderu krustpunktu gavilēs
 tāpat kādreiz izgaisīsim
 |