 (www.feini.lv) |
| Miks Kapsis : Rožainā Ilūzija |
| 16.04.12. Kad situsi stunda pēc pusnakts, Pārrodos beidzot mājās, Speru soli savā istabā klusi, Lai guļošos neceltu kājās. Nolicis roku pie naktslampiņas, Savām acīm rādu caur tumsu, Kur gaismas slēdzis aiz viņas. Šeit karājās pie sienas tā glezna, Ko viņa zīmēja man ar jūtām Laikā, kad viss bija tik viegli, Ka nelikās- kādreiz būs grūtāk. Tā karājās un nemaina vietu, Šī glezna ar rozes stāvu, Kam manas acis garām nepaietu. Un blakus vāzē uz skapja Pušķis ar kaltušām rozēm stāv, Bet viņu nāvēs tik mūžīga dzīvība, Ka no tās cita dvēsele nāk. Vien ziedlapas jau brūnas un birst, Jau izmocītas, kailas un raupjas, Bet tur sevi kopā, nevis irst. No pieres noslauku siltus sviedrus Ar roku, uz kuras aproce dus, Kuru tu pini pati saviem pirkstiem Un dāvinot solīji brīnumus. Un to mezglu, kuru tu cieši sēji, Neatsies nekad neviens- Ne cita, ne citas, ne naži, ne vēji. Baltos palagos noguļos beidzot, Klusām pastumju roku sānis, Kur kādreiz viss, kas man dārgs, Gulēja tik pievilcīgi un rāmi. Bet vienmēr, kad satiki uz ielas, pēli, Kaut katru nakti pirms miega man čukstus, Saldus sapņus vēl aizvien vēli. |
| (16.04.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |